Bēthovena klaviersonātes

Se. 13. Oktobris 2018 19:00

Mazā zāle

Piedalās: Reinis Zariņš (klavieres)

Programma:

Ludvigs van BĒTHOVENS (1770-1827)
2. un 17. klaviersonāte

II

Ludvigs van BĒTHOVENS (1770-1827)
10. un 21. klaviersonāte

Klaviersonāte ir žanrs, ko visbiežāk dēvē par dižā simfoniķa Ludviga van Bēthovena radošo darbistabu. Sonātes Bēthovens rakstījis visa mūža garumā: pirmās četras tapušas vēl 18. gadsimta izskaņā, savukārt pēdējās – piecus gadus pirms nāves, spilgti atsedzot komponista stila metamorfozes un laikmeta zīmes. 

Gaidot Bēthovena 250. dzimšanas dienas atceri 2020. gadā, klausītājiem tiek sniegta vienreizēja iecere iepazīt visas viņa klaviersonātes, ko īpašā koncertsērijā piedāvās vairāki Latvijā labi zināmi pianisti. Uz sarunu ar Bēthovena mūziku aicina Londonā mītošais pianists Reinis Zariņš. Viņš spēlēs jaunības gados komponēto, Jozefam Haidnam veltīto Otro sonāti un nelielo Desmito sonāti, kā arī vienu no iemīļotākajām un tehniski sarežgītākajām dramatiskā perioda sonātēm - 21., sauktu arī par “Auroru”.

Nebūtu pārspīlēti teikts, ka Ludviga van Bēthovena 32 klavieru sonātes ir viens no cēlākajiem un monumentālākajiem mūzikas krājumiem, kas radīts šim instrumentam. Klavieru sonātes ir Bēthovena radošā laboratorija, kas reprezentē visu komponista radošā mūža mantojumu. Ģeniālais 20. gadsimta pianists Artūrs Šnābels teicis šādus vārdus: ’’Mocarta klavieru sonātes ir kā dārzs, Šūberta sonātes ir kā mežs gaismās un ēnās, bet Bēthovena – kalnu grēda’’. Klavieru sonātē Bēthovena ģēnijs pavēra jaunus instrumenta izmantošanas apvāršņus un mūzikas dziļuma dimensijas, uzstādot žanra latiņu nākamajām komponistu paaudzēm.
Otro Klavieru sonāti La mažorā Bēthovens sacerēja 24 gadu vecumā, to veltot savam kompozīcijas skolotājam Jozefam Haidnam. Jau šajā sonātē Bēthovens ieviesis četras daļas (atšķirībā no Haidna un Mocarta, kuru sonātes galvenokārt trīsdaļīgas), līdzīgi simfonijas ciklam ar skerco trešajā daļā. Šī sonāte arīdzan pareģo Bēthovena orķestrālo pieeju klavierēm, kas tik pilnasinīgi izpaužas komponista brieduma un vēlīnajās klavieru sonātēs.
17. klavieru sonāte (ar apakšnosaukumu ’’Vētra’’, ko piešķīruši izdevēji, ne pats komponists) re minorā komponēta 1802. gadā, kad Bēthovens nāca klajā ar savu dvēseles kliedzienu – Heiligenštates testamentu, ar izmisumu atzīstoties progresējošajā nedzirdīgumā. Šo daiļrades periodu Bēthovena biogrāfi apzīmējuši par ’’Heroisko’’, kurā komponists sasniedza vēl nepieredzētu ražīgumu un radošo jaudu. Tāpat arī ievērojamās novitātes, ko Bēthovens ieviesa klasiskajos žanros, aizsākās tieši ar šo sonāti, kā, piemēram, sonātes formas transformācija par daudzšķautnainu muzikālu drāmu un īso motīvu nospriegotā tematiskā attīstība.
10. sonāte Sol mažorā ir izsmalcināts, neliela apjoma Bēthovena jaunības dienu opuss, ko komponists veltīja baronesei Jozefai fon Braunai. Sonātes pastorālais gaiss, cēlais skaistums un atblāzmas no Haidniskas šķelmības otrajā daļā ir kā lirisks kontrasts ar šajā pašā laikā komponēto dramatisko ’’Patētisko’’ sonāti.
21. sonāte (’’Aurora’’) Do mažorā veltīta Austrijas imperatora kambarkungam grāfam Valdšteinam, tāpēc daudzi sonāti sauc vienkārši par ’’Valdšteina’’ sonāti. Pēc Erard flīģeļa iegūšanas savā īpašumā 1803. gadā Bēthovens ķērās klāt jaunā instrumenta piedāvātā skanējuma izpētei. Lai arī viņa dzirde pasliktinājās arvien vairāk, Bēthovens tobrīd bija vēl tālu no kurluma. Erdard flīģeļa skanējums bija daudz dzidrāks un smalkāks, nekā viņa iepriekšējās Walter klavieres, kā rezultātā tapa viena no komponista izcilākajām klavieru sonātēm, kuru Bēthovena biogrāfs Vilhelms Lencs apzīmējis par ’’Heroisko simfoniju klavierēm’’.

Video: https://www.youtube.com

Foto: Andris Sroģis